Vakar pulksten 14.00 izbraucu uz dabas parku Daugavas Loki. Pārtulkot nevaru - skleroze. Loki - tas ir tad, kad upe met līkumus, bet Daugava arī Āfrikā ir Daugava (Krievijā gan Rietumu Dvina, krieviem liela iedomība, viņiem drīkst). Parks atrodas aptuveni 25 km attālumā no Daugavpils, kur es dzīvoju. Fotografēju to, kas bija, lūdzu nepārmetiet, pie mums nav Norvēģija, kur pilnīgi jebkura vieta ir dabas skaistuma šedevrs.
Brauciena karte
Izrādās, būvniecības veikalus jau arī pie mums pārceļ ārpus pilsētas
Bez komentāriem
Lūk, tā mūsu cilvēki izklaidējas. Stiepj uz mājām visu ko pagadās.
Un sargāt gigantiskos krāmus liek dzīvniekiem, briesmoņi
Bet, ja tā (pa labi) ir suņa būda, tad viņam maksā adekvāti padarītajam darbam
Milicijas majors šeit gāja bojā 1970. gadā, pildot dienesta pienākumus
Interesanti, ka piemineklis stāv kā stāvējis, un pat uzraksts nav valsts valodā. Nav pie mums fašisma, redzat nu!
Labi cilvēki laukos dzīvo
Ja reiz var uzbūvēt dekoratīvu tiltu pāri pašu izraktam dīķim
Lūk, tie paši loki, atrodos tagad Naujenē
Kaut kāda kārtējā baznīca, vārdu sakot, dievnams
Plāksnīte vēsta, ka poļi atdevuši savas dzīvības par Latvijas neatkarību 1919.–1920. gadā.
Šis krustiņš jau ir acīmredzams jaunveidojums - tā kā nav tulkojuma krievu valodā.
Lūk, arī pats loks. Es atvainojos, bet Daugavas skatu tālāk būs pat pārāk daudz.
Laiviņa gan ir jauna
Man bija slinkums griezties atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru atbraucu, un es kā megabaikeris vilku pa taisno gar krastu, kur kaut kad bija bijušas taciņas - aizvēsturiskajā laikmetā. Tā rezultātā zāle vietām bija šāda:
Skats gandrīz no acīm
Bet velosipēds tajā izskatījās šādi
Interesanti, ka pat cauri tādai zvērīgai zālei (nezināju, ka "parastā zāle" var sasniegt tādu augstumu) var puslīdz normāli braukt ar riteni.
Atkal jau tas pats
Gadījās pat šādi
Sākumā nolēmu apciemot Dinaburgas pilsdrupas, no kurām arī sākās mana pilsēta, kā arī vietējo novadu apgūšana, ko veica vācieši. Skolā mācīja, ka tās atrodas 19 km attālumā - un tiešām, nebija samelots.
Gājēju taka uz drupām
Kā atbraucu, piesteidzās meitene un piedāvāja nopirkt biļetīti par 0,40 Ls, tas ir, $0.80. Neatmetu šo sīkumu, lai dotu savu ieguldījumu dzimtā novada tūrisma attīstībā. Interesanti, ka stāvlaukumā stāvēja tūristu autobuss un pāris mašīnu, tātad es neesmu vienīgais tāds maniaks, kas tādā aukstumā pēta apšaubāmas interesantības apskates objektus. Jāsaka, ka uz maršruta īsti ko redzēt nav, un arī pats maršruts aizņem no spēka minūtes 15, bet novadpētniecības mērķiem derēs, braukt līdz turienei nav ilgi.
Eh, tomēr vajag normālu fočiku
Lūk arī viņas, drupas. Pat par drupām kauns saukt.
Vismaz izveidojuši rekonstrukciju, malači
Solīduma pēc pat ar stabiņiem apjozuši
Es, kā jau kārtīgs trakulis, sāku lēkāt pa piekrastes akmeņiem
Šiki aizpurvojusies Daugava
Kāds atjautīgi pajokojis
Uz akmeņiem sēdēja mikrovardes un vienreiz pat mikroķirzaka, bet pozēt neviens negribēja
Dzīve mana, skārda bundža
Lai iet viss purvā
Toties tur ir atpūtas vieta, pat ar kaudzi soliņu un grilu.
Akmeņu dārzs teitoņu gaumē
Nezinu, kas tas ir. Varbūt ugunskura vieta?
Lejā pie upes es pacēlu plastmasas pudeli un izmetu miskastē, kas gādīgi novietota atpūtas vietā. Starp citu, tur es pirmo reizi ieraudzīju mīklaino zīmīti Privatipašums, tas ir, Privātīpašums. Kāpēc likt tādas zīmes vietās, kas speciāli paredzētas publiskai piekļuvei, ir ārpus manas saprašanas.
Krustiņi par godu bijušajai kapsētai
Agrāk šajā vietā bija kapsēta, bet, gatavojoties HES celtniecībai, to vispirms "izpostīja" (infoplakātu terminoloģijā) un pēc tam pārapbedīja. Šie fanātiķi tā drīz visu zemi ar krustiem nokraus - cilvēki taču pagaidām vēl mirst, un visiem vajag krustu, pat tiem, kas pa visu mūžu nekā noderīga nav izdarījuši.
Ironiski, ka HES projektu arī apglabāja - kā tad, taču jāsargā daba. Es jau esmu par, tikai zaļie psihi tagad arī jaunās AES projektu Lietuvā grib apglabāt. Bet elektrību no kurienes raut? No vardēm, kuru te pie mums ir biezā slānī?
Ar ko kūts drupas sliktākas par pils drupām? Te pat šis tas ir saglabājies
Iebraucu velns zina kur
Visur tagad ir Vladi, mans vārds kļuvis par popsu. Cita lieta agrāk - daudz jūs zināt cilvēku vārdā Vladislavs, kas vecāki par 25 gadiem?
Toties tālāk bija interesants stāsts. Aizbraucu es nesaprotami kur, jo papīra kartes es nicinu, bet GPS pirkt slinkums reto velobraucienu dēļ. Tāpēc mani gaidīja nepatīkams pārsteigums - es atdūros pret šlagbaumi ar uzrakstu: Privatipašums, Nepiederošiem I. Bet, tā kā es neesmu tas karstākais kapitālisma piekritējs, toties savā ziņā spontāni nesaprātīgu rīcību piekritējs, nospļāvos par zīmi un droši apbraucu šlagbaumi. Labi vēl, ka egle sānos izaugt vēl nebija paguvusi. Lēmums izrādījās pareizs - bezkaunīgie kapitālisti pievākuši sev vienu no labākajiem Daugavas gabaliņiem, un turklāt vēl labiekārtojuši to.
Sametuši akmeņus un elkus, pēdējos gan es kaut kā aizmirsu nofočēt
Nekādu ēku turklāt šajā zemesgabalā nav. Kaut es tā dzīvotu!
Skats ļoti patīkams, pat šalcošas krāces ir, kas uz Daugavas ir retums
Lūk te ir, tiesa ne elks, bet jūrnieks
Tālāk es kā parasti izvilku gar krastu augšā pa mežu, un vāji izejama taciņa izveda mani pie lūk šāda brīnuma.
Lapenīte meditācijām mēnessgaismā, pilnīgi noteikti
Krastā, kā pieklājas
ŪŪŪ, buržuji gan iekārtojušies
Cilvēki zina drēbi - pat raudamais akmens te ir
Es domāju gleznu ar Aļonušku, jā. Un vēl O'Tūlam "Goblinu rezervātā" bija sēžamais akmens, ja tas kādam kaut ko izsaka. Grāmata ir absolūti ģeniāla, starp citu.
Izbraucu ārpus zīmes - vairs var negaidīt sāls lādiņu pēcpusē
Bet šī jau ir piknika vieta visiem
Perspektīva vardēm
Ar grūtībām atgriezies uz asfaltētā ceļa, es nolēmu, ka šodienai pietiks. Bet uzrāpies atpakaļ kalniņā, kur es uzstādīju jaunu maksimālā ātruma rekordu - 57 km/h, es ieraudzīju kārtējo tūrisma norādi, kādu pie mums ar Eiropas Savienības gādību netrūkst. Norāde vilināja ar kaut kādu skatu torni un tūrisma taku, kas ilgst pat stundu, un es nespēju pretoties, lai gan biju jau krietni paguris. Pats nelāgākais, ka nācās braukt 9 kilometrus pa grants ceļu ar trepi - velosipēdista lielo ienaidnieku.
Perspektīva no varžu skatupunkta
Un gigantu
Kā redzams, līdz tornim es tiku, turklāt zemesceļa vidū. Tur atkal atradās zīmīte "Privatipašums", šoreiz ar vismaz kaut kādu slodzi: tā stāvēja zem zīmes "Ķieģelis", ko es drosmīgi varu tā saukt, jo autovadītāja tiesību man nav. Citādi mans CSN skolotājs droši vien apgrieztos kapā. Zem torņa, starp citu, nospļaujoties par zīmi un tuntulējoties jakās, alus dzēra jaunieši un bābas.
Cilvēka draugi ābolus neēda, bet arī prom iet nesteidzās
Fotoaparāts tām iepatikās vairāk par āboliem, spriežot pēc visa - ostīja ar baudu
Galu galā es tiku arī līdz solītajai Markovas takai, bet kasiera būdiņa bija ciet, jo bija jau pāri sešiem. Nācās soļot pa taku kā zaķim.
Atkal māns - uzraksts vēsta "Markovas pilskalns". Pilskalnu gan neredz
Slikti gan mēs mākam miglu acīs pūst - japāņi būtu uzbūvējuši speciālu pilskalnu tūristiem un uzrakstījuši "Izveidošanas datums nav zināms". Ņemot vērā viņu centību, droši vien to datumu būtu pa īstam arī izdzēsuši no visiem dokumentiem.
Vietām taka bija pabaiga, man pat sagribējās ātrāk tikt prom
Maršruta galapunkts, vai nē, nav saprotams
Jebkurā gadījumā te atkal bija zīmīte "Privatipašums", un tālāk es negāju. Laika nebija, fočika baterija nosēdās, un pats galvenais - kājas knapi vilku, bet priekšā vēl bija 30 km.
Atpakaļ es braucu kā rūdīts matrasnieks (baikeru terminoloģijā), taisīju pauzes ik pēc 5 km. Galvenā problēma bija tā, ka visu ceļu braucienā bija auksti un ļoti vējaini. Pa šoseju es varu braukt 30 km/h, ieskaitot nelielus kalniņus, bet uz lielākiem ātrums krītas līdz 25-20 km/h. Bet te knapi izdevās ripināt 15-20 km/h, kalniņos pat 10. Par laimi, mājās es tomēr pārnācu, pa ceļam iekodis ābolus no bezmaksas dārza.
Mājās es atgriezos 21.00. Kopā nobraucu 75 km 7 stundās, un nogāju kājām kilometrus 4 pa izteikti paugurainu apvidu. Vidējais ātrums pēc kompja 12 km/h, bet ticēt tam nevar - es aizmirsu to izslēgt atpūtas brīžos un uz gājēju takām.
Kopumā bija forši, bet nākamreiz es līdz galapunktam braukšu ar vilcienu, ja sanāks - dikti jau nu auksti un vējaini kļuvis, un arī šoseja biedē ar mašīnām, lai gan tās mani apbrauc pa platu loku.